Kad Emīlija trīs gadu vecumā sāka apmeklēt pirmsskolu, viņa jau lietoja vairāk nekā 500 vārdus un saprata apmēram divtik daudz. Sasniedzot piecu gadu vecumu, Emīlija atpazina vairāk nekā 10 000 vārdu. Turklāt Emīlija apgūst dažādus dialektus, žargonvārdus un idiomātiskus izteicienus, kas sakņojas viņas kultūrā, dzirdēti viņas apkārtnē un apgūti no pieaugušajiem un citiem bērniem skolā. Attīstoties Emīlijas valodas lietojumam, tā kļūs par viņas pašrefleksijas un atklāsmes rīku, kas papildinās viņas kognitīvo izaugsmi.
Šajā sadaļā tu uzzināsi par valodas uzbūves pamatiem.
Valodu raksturojošās iezīmes
Katrai valodai ir savas unikālas īpašības. Tās visas bērniem jāapgūst. Aplūkosim valodas sastāvdaļas, ar kurām var iepazīties rakstā Zīdaiņu un mazu bērnu runas un valodas attīstība un aprakstīsim tās plašāk, sākot ar vismazākajām vienībām.
Fonoloģija
Fonoloģija ir valodniecības joma, kas pēta, kā valodās tiek veidotas un sakārtotas skaņas, lai no tām veidotu vārdus un teikumus. Tā aplūko fonēmas — mazākās skaņu vienības. Piemēram, vārdā mēs ir trīs fonēmas: /m/, /ē/, /s/. Cilvēki, kas runā dzimtajā valodā, prot atšķirt šīs skaņas un pareizi tās lietot, pat ja paši nezina noteikumus, kas to nosaka. Spēja atpazīt, izdalīt, apvienot, mainīt valodas skaņas ir ļoti svarīga lasītprasmes un rakstītprasmes apguvei.
Dažās valodās ir vairāk skaņu nekā citās, un dažās vārda nozīmi var mainīt, izmantojot balss toni vai balss augstumu. Piemēram, amerikāņu angļu valodā vārdu bass izrunā atšķirīgi, ja runā par zemu skaņu vai par zivi — tas parāda, kā skaņas palīdz atšķirt līdzīgus vārdus pēc nozīmes. Valodu pētnieki ir atklājuši, ka visās pasaules valodās kopā ir apmēram 800 dažādu fonēmu (Kuhl, 2015). Fonoloģijas izpēte palīdz saprast, kā darbojas dažādas valodas, kā cilvēki tās apgūst un kā smadzenes apstrādā skaņas.
Morfēmas
Morfēmas ir mazākās valodas vienības, kurām ir nozīme. Tajās ietilpst priedēkļi, piedēkļi un saknes — vārdu būvelementi, un tās var būt arī atsevišķi vārdi. Piemēram, vārds “piepildāms” sastāv no trim morfēmām, katrai no kurām ir sava nozīme: pie + pild + āms (kur “pie” norāda uz to, kam tiek dots klāt, lai tas pavairotos, “pild” sakne no vārda “pildīt” norāda par vielas liešanu, bēršanu dobumā un “āms” izskaņa, kas ļauj, piemēram, atpazīt lietvārda dzimti). Morfēmas ir svarīgas gan runātajās, gan rakstītajās, gan zīmju valodās.
Paplašinot savu sapratni par morfoloģisko uzbūvi, aug arī bērnu vārdu krājums un teksta izpratnes prasmes. Kad bērns sāk saprast, kā morfēmas apvienojas un maina vārdus, viņš spēj atpazīt un izprast jaunus, iepriekš nedzirdētus vārdus. Tas savukārt uzlabo viņa lasīšanas un saziņas spējas. Morfoloģiskā izpratne palīdz ne tikai vārdu krājuma paplašināšanā, bet arī gramatikas un nozīmes (semantikas) apguvē, kas kopā veido vispārēju valodas prasmju bāzi.
Semantika
Semantika ir valodniecības nozare, kas pēta vārdu un teikumu nozīmi. Tā aplūko, kā vārdi tiek lietoti un saprasti dažādos kontekstos. Valodas apguves procesā būtiska ir spēja atpazīt šīs daudzveidīgās nozīmes. Piemēram, vārds senči var nozīmēt gan “senie priekšteči”, gan, mūsdienu žargonā, “vecāki”. Paplašinot savu izpratni par dažādiem vārdu un frāžu lietojumiem, bērniem kļūst vieglāk orientēties gan sociālajā, gan akadēmiskajā vidē.
Sintakse
Sintakse ir noteikumu kopums, kas nosaka, kā vārdus apvienot frāzēs, teikumos, teikuma daļās. Tā nosaka teikuma struktūru un to, kā vārdi tiek sakārtoti un mainīti, lai nodotu jēgu — piemēram, saskaņojot darbības vārdu ar teikuma priekšmetu, lietojot pareizus locījumus, īpašības vārdus un apstākļa vārdus. Piemēram, angļu valodā parasti lieto vārdu secību “subjekts–darbības vārds–objekts”, un īpašības vārdi parasti atrodas pirms vārda, ko tie raksturo, kā teikumā “I really like your blue dress” (“Man ļoti patīk tava zilā kleita”). Savukārt spāņu valodā īpašības vārdi tiek likti aiz lietvārda, kā teikumā “Me gusta mucho tu vestido azul” (“Man ļoti patīk tava kleita zilā”).
Sintakse palīdz arī analizēt, kā teikuma struktūra maina nozīmi. Piemēram, atšķirība starp teikumiem “Pērtiķi apēda daudz banānu” un “Daudz banānu apēda pērtiķi” parāda, cik svarīga ir vārdu kārtība nozīmes uztverē. Attīstoties bērna valodas prasmēm un vārdu krājumam, paplašinās arī teikumu uzbūves daudzveidība un saziņas spējas kļūst bagātīgākas.
Gramatika
Iepriekš uzzinājām, ka sintakse nosaka vārdu secību teikumā, savukārt gramatika ir plašāks jēdziens, kas apkopo valodas noteikumus — vārdu kārtību, izrunu, toni un lietojuma normas. Gramatika ietver gan sintaksi, gan morfoloģiju. Bērnībā notiek iespaidīga gramatisko prasmju attīstība — no noteikumu pārmērīgas vispārināšanas līdz precīzai to lietošanai. Piemēram, bērni sākumā var teikt “Es apēdīju cepumu”, pieļaujot gramatisku kļūdu, bet vēlāk apgūst pareizo formu “Es apēdu cepumu”.
Bērni bieži dabiski izmanto pārslēgšanos starp divām vai vairākām valodām vai valodas paveidiem atkarībā no sarunas partnera vai situācijas. Viņi var mājās runāt dzimtajā valodā, bet skolā — angliski. Šī parādība ir izplatīta daudzvalodīgās un multikulturālās vidēs, un tā notiek gan sociālu, gan kultūras, gan situatīvu iemeslu dēļ. Tā palīdz bērniem justies ērti dažādās vidēs un precīzāk izteikt emocijas, piederību vai attieksmi.
Pragmatika
Atšķirībā no semantikas, kas pēta vārdu nozīmi, pragmatika pievēršas tam, kā mēs lietojam valodu dažādās situācijās, ko mēs ar to vēlamies pateikt, un kādi kultūras ieradumi nosaka valodas lietojumu. Piemēram, vārds “paldies” var izklausīties patiesi vai sarkastiski atkarībā no balss tembra un ķermeņa valodas. Bērns nodarbības laikā izteiksies un lietos valodu citādāk kā rotaļu laukumā ar draugiem.
Agrā bērnībā pragmatisko prasmju attīstība ietver spēju iemācīties sarunāties, uzdot un atbildēt uz jautājumiem, kā arī lietot acu kontaktu un ķermeņa valodu, lai nodotu nozīmi. Pat ļoti mazi bērni maina savu runu atkarībā no tā, ar ko viņi runā — līdzīgi kā valodu maiņas gadījumā vai lietojot vārdus ar dažādām nozīmēm, piemēram, “senči”. Vēlāk viņi iemācās lietot valodu, lai pārliecinātu, vienotos vai pat ietekmētu citus. Attīstoties domāšanai un uzmanībai paplašinoties no sevis uz citiem, bērni sāk ņemt vērā klausītāja skatpunktu un mainīt balss intonāciju vai uzsvaru, lai viņu teiktais būtu skaidrāk saprotams citiem.
Valodas attīstība ir būtiska cilvēka attīstības daļa. Tā kalpo gan kā logs uz mūsu domāšanas procesiem, gan kā instruments saziņai un sociālajai mijiedarbībai. Bērnībā valoda veido pamatu gan kognitīvajai, gan sociāli emocionālajai attīstībai.
Diana Riser, Rose Spielman, David Biek. “Lifespan Development”, “Language in Early Childhood” tulkojums. 2025. Izdevējs: OpenStax. 16.10. 2024.
Saite: https://openstax.org/books/lifespan-development/pages/5-4-language-in-early-childhood
Kuhl, P. K. (2015). Baby talk. Scientific American, 313(5), 64–69.
