Uzdevumu katalogs

Zīdaiņu un mazu bērnu runas un valodas attīstība

Zīdaiņu un mazu bērnu runas un valodas attīstība parasti noris, virzoties cauri noteiktiem atskaites punktiem. Sākumā zīdaiņi raud un veido atsevišķas skaņas, tad kombinē skaņas, veido zilbju virtenes un žestikulē, bet vēlāk pāriet uz atsevišķiem vārdiem, divvārdu frāzēm un galu galā pilnvērtīgu runu.

Raudāšana un atsevišķu skaņu veidošana

Jaundzimušie pasaulē nāk ar savu pirmo saziņas līdzekli: raudāšanu. Raudāšana ļauj zīdaiņiem signalizēt par diskomfortu (Vermillet et al., 2022), un daži pētījumi liecina, ka viņu raudas atšķiras pēc skanējuma un citām īpašībām, kas aprūpētājiem var palīdzēt saprast, kāda veida diskomforts tas ir un kas bērnam nepieciešams (Ji et al., 2021). Piemēram, viena raudāšana var liecināt, ka mazulim jāatraugājas, lai mazinātu sāpes, savukārt cita var norādīt uz nogurumu un vajadzību pēc miega.

Ikdienas mijiedarbību laikā mazuļi apgūst valodas ritmu, uztver skaņas. Apmēram divu mēnešu vecumā, zīdaiņi saziņas laikā sāk iesaistīt sejas izteiksmes un smaidu, kā arī apzināti lieto patskaņus, piemēram, “ūūū, aāāā”, un burbuļojošas skaņas, kas kalpo kā runas vingrinājums. Zīdainis var veidot atsevišķas skaņas, lai izklaidētu pats sevi, vai sazinātos ar citiem. Sarunas piemērs: zīdainis saka “ūūū”, aprūpētājs atsaucas un atbild, zīdainis atbild. Šāda saziņa ir agrīna mācība, kā sarunā mainīties lomām, un tā visbiežāk notiek kopā ar aprūpētāju.

Aptuveni četru līdz sešu mēnešu vecumā, iegūstot arvien lielāku pieredzi un attīstoties motorajām prasmēm, zīdaiņi sāk veidot līdzskaņu-patskaņu virknes, piemēram, “la-la” un “ba-ba”, ko sauc par lalināšanu. Tipiski lalināšanā parādās šie līdzskaņi: /g/, /k/, /m/, /n/, /p/, /b/ un /d/. Šīs ir visai universālas skaņas neatkarīgi no valodas, kādu lieto saziņā ar mazuli. Tomēr mazā cilvēka dzirde kļūst aizvien jutīgāka, un runā nostiprinās tās valodas fonēmas, kuras regulāri tiek saklausītas apkārt esošo runā (Plummer & Beckman, 2015). Līdz ar to atsevišķas skaņas, ko mazulis iespējams radīja, izzudīs, ja vien tās regulāri nedzirdēs apkārtējā vidē.

 

Zilbju virknes nereti var noturēt par pirmajiem vārdiem, tomēr šajā posmā, piemēram, “bu-bu” ne vienmēr nozīmē bumba. Zīdainis vēl nav saistījis savas vokalizācijas ar kādu nozīmi, un šāda veida runāšana var būt tikai eksperimenti skaņu radīšanā. Lalināšana var notikt arī bez skaņas. Bērni, kuriem ir dzirdes traucējumi, kā arī bērni, kuri pieredz sazināšanos zīmju valodā, var “lalināt”, veicot roku kustības, tā attēlojot valodu (Laing & Bergelson, 2020; Lillo-Martin & Henner, 2021). Zīdaiņiem, kuri aktīvāk lalina aptuveni sešu mēnešu vecumā, ir plašāka izteikšanās divpadsmit mēnešu vecumā (Werwach et al., 2021).

Aptuveni septiņu mēnešu vecumā zīdaiņi var sākt izmantot roku un ķermeņa žestus, lai sazinātos, piemēram, purinot galvu, lai teiktu “nē”, vai mājot ar rokām, lai pateiktu “atā” (Crais et al., 2004). Tā kā žestu izpilde var būt vieglāka nekā vārdu izrunāšana, aprūpētāji var iemācīt dažus vienkāršus žestus, lai uzlabotu un papildinātu ikdienas saziņu.

Aptuveni deviņu mēnešu līdz gada vecumā zīdaiņi mijiedarbībā ar pieaugušajiem izmanto skatienu vai norādošus žestus, tā pievēršos citu uzmanību apkārt esošajiem priekšmetiem (Baldwin, 2014). Pieaugušajiem atsaucoties, un nosaucot objektu vai runājot par to, uzlabojas bērna valodas sapratne un attīstās izteikšanās prasmes, kā arī vārdu krājums. Piemēram, zīdainis var norādīt uz jaunu objektu un jautājoši paskatīties uz savu aprūpētāju. Aprūpētās atsaucas un nosauc priekšmetu, piemēram, “Tas ir zieds”. Šādā veidā tiek stimulēta valodas un zinātkāres attīstība.

Ar vārdiem var apzīmēt abjektus, notikumus, īpašības, darbības. Vārdu nozīmes apgūšana ir daļa no valodas attīstības. Valodas sapratne un izteiksmes bagātība var atšķirties, proti, mazuļi runā var lietot mazāk vārdu, taču saprast daudz citu vārdu, kurus paši vēl runā nelieto. Bērni var atpazīt daudzu bieži lietotu objektu nosaukumus jau sešu mēnešu vecumā (Bergelson & Swingley, 2012). Aptuveni pusotra gada vecumā mazuļi runā lieto no trīsdesmit līdz deviņdesmit vārdu, bet saprot tik daudz, ka ir grūti, ja ne neiespējami, izmērīt vārdu skaitu (Vehkavuori et al., 2021).

 

Daži bērni savu pirmo vārdu pasaka jau deviņu mēnešu vecumā, tomēr parasti tas notiek aptuveni divpadsmit mēnešu vecumā. Pirmais bērna izteiktais vārds nereti ir lietvārds, piemēram, “bumba”, “mamma”, “tete”, “suns” vai citas personas, vai kāda priekšmeta vārds, ar kuriem bērns regulāri mijiedarbojas (Clerkin & Smith, 2022; Nelson, 1974). Valodā, kurā tiek lietoti vairāk darbības vārdu, piemēram, ķīniešu vai korejiešu valodā, bērni var lietot un apgūt vairāk darbības vārdu, un apkārtējā vidē pamanīt aktivitātes un attiecības starp objektiem. (Yee, 2020).

 

Mazuļi ar vienu vārdu var censties izteikt arī pilnīgu domu. Piemēram, “Nē” patiesībā varētu nozīmēt “Es to tagad negribu!”, un “Bumba” varētu nozīmēt “Kur ir bumba?” vai “Dod man bumbu”. Aprūpētājs var paļauties uz citiem saziņas signāliem (piemēram, intonāciju, kontekstu), lai saprastu ziņojuma nozīmi.

Apgūstot vārdus un to nozīmi, bērni var pieļaut bieži sastopamu kļūdu, vārda nozīmes paplašināšanu — kāda atsevišķa vārda lietošanu, lai nepiemēroti apzīmētu kaut ko citu. Tā bieži notiek, ja bērnam nav cita vārda, ko lietot. Piemēram, bērns var nosaukt tīģeri par kaķēnu. Tāpat bērni var sašaurināt vārda nozīmi. Piemēram, bērns var nosaukt savu mājdzīvnieku kaķi par “kaķēnu”, bet nesaukt par “kaķēnu” citus kaķus.

 

Mazuļi joprojām mācās, kā veidot un vadīt sarežģītas runas veidošanā nepieciešamās kustības, procesā iesaistītie muskuļi un nervi aizvien attīstās. Daudz bērnu neapgūst visas valodas līdzskaņu skaņas līdz piecu vai sešu gadu vecumam (Crowe & McLeod, 2020). Un tādējādi pieļauj arī izrunas kļūdas. Bērni var aizvietot vārdā vienu skaņu ar citu, piemēram, /b/ ar /d/ vai /s/ ar /z/ (Shahid et al., 2021). Tāpat var vienkāršot vārdus, piemēram, sakot “tusis” vārda “trusis” vietā vai “nanā” vārda “banāns” vietā, izvēloties runā iekļaut tās skaņas, kuras ir vieglāk artikulēt (Syafitri, 2021). Bērni var izlaist līdzskaņus vārdu sākumā vai beigās, vai mainīt skaņas vietām, piemēram, sakot “dlievis” nevis “dvielis”. Šīs kļūdas ir normāla valodas attīstības procesa sastāvdaļa, un lielākā daļa bērnu ar praksi no tām izaug. Tomēr izteiktas un noturīgas kļūdas var liecināt par runas vai valodas traucējumiem, un tās jānovērtē logopēdam (Preston et al., 2013).

Pusotra līdz divu gadu vecumā bērni sāk savienot vārdus īsos teikumos. Saīsinātus vārdu izteikumus, kas izsaka nozīmi, bet nebalstās uz gramatikas noteikumiem, mēdz saukt par telegrāfisko runu. Piemēram, bērns var teikt “Vēl cepumi”, lai norādītu, ka vēlas papildus cepumu, vai “Braukt opis!”, lai norādītu, ka vēlētos doties pie vectētiņa. Telegrāfiskā runa var būt gramatiski neprecīzi un tajā bieži vien izlaiž tādus mazus vārdiņus kā “uz” vai “pie”. Nosaukums tika izdomāts 20. gs. sešdesmitajos gados, jo šāda veida runa ir līdzīga telegrāfa ziņojumiem. Ja termins būtu radīts mūsdienās, to varētu saukt par īsziņu runu.

Aptuveni sešpadsmit līdz divdesmit četru mēnešu vecumā bērni piedzīvo strauju vārdu krājuma paplašināšanos un sāk paātrinātā tempā apgūt jaunus vārdus.

Dažuviet to sauc par “runas eksploziju”, tās laikā bērni apgūst vairākus jaunus vārdus nedēļā, uzrādot iespaidīgu progresu valodas sapratnē un valodas lietojumā. 

Aptuveni divu gadu vecumā mazuļi runā lieto no piecdesmit līdz 200 vārdu; trīs gadu vecumā viņu vārdu krājums jau sasniedz 1000 vārdus, un bērni var runāt teikumos. 

Diana Riser, Rose Spielman, David Biek. “Lifespan Development”, “Language and Communication Milestones” tulkojums. 2025. Izdevējs: OpenStax. 16.10. 2024.
Saite: https://openstax.org/books/lifespan-development/pages/1-what-does-psychology-say

  1. Baldwin, D. A. (2014). Understanding the link between joint attention and language. Joint attention. (pp. 131–158). Psychology Press.
  2. Bergelson, E., & Swingley, D. (2012). At 6–9 months, human infants know the meanings of many common nouns. Proceedings of the National Academy of Sciences, 109(9), 3253–3258. https://doi.org/10.1073/pnas.1113380109
  3. Clerkin, E. M., & Smith, L. B. (2022). Real-world statistics at two timescales and a mechanism for infant learning of object names. Proceedings of the National Academy of Sciences, 119(18), Article e2123239119. https://doi.org/10.1073/pnas.2123239119
  4. Crais, E., Douglas, D. D., & Campbell, C. C. (2004). The intersection of the development of gestures and intentionality. Journal of Speech, Language, and Hearing Research, 47(3), 678–694. https://doi.org/10.1044/1092-4388(2004/052)
  5. Crowe, K., & McLeod, S. (2020). Children’s English consonant acquisition in the United States: A review. American Journal of Speech-Language Pathology, 29(4), 2155–2169. https://doi.org/10.1044/2020_AJSLP-19-00168
  6. Ji, C., Mudiyanselage, T. B., Gao, Y., & Pan, Y. (2021). A review of infant cry analysis and classification. EURASIP Journal on Audio, Speech, and Music Processing, 2021(1), Article 8. https://doi.org/10.1186/s13636-021-00197-5
  7. Laing, C., & Bergelson, E. (2020). From babble to words: Infants’ early productions match words and objects in their environment. Cognitive psychology, 122, Article 101308. https://doi.org/10.1016/j.cogpsych.2020.101308
  8. Nelson, C. A., Furtado, E. A., Fox, N. A., & Zeanah, C. H. (2009). The deprived human brain: Developmental deficits among institutionalized Romanian children—and later improvements—strengthen the case for individualized care. American Scientist, 97(3), 222–229. https://doi.org/10.1511/2009.78.222
  9. Plummer, A. R., & Beckman, M. E. (2015). Framing a socio–indexical basis for the emergence and cultural transmission of phonological systems. Journal of Phonetics, 53, 66–78. https://doi.org/10.1016/j.wocn.2015.09.004
  10. Preston, J. L., Hull, M., & Edwards, M. L. (2013). Preschool speech error patterns predict articulation and phonological awareness outcomes in children with histories of speech sound disorders. American Journal of Speech–Language Pathology, 22(2), 173–184. https://doi.org/10.1044/1058-0360(2012/12-0022)
  11. Shahid, M. A., Syed, A. F., Razi, S. K. A., Sajid, S., & Hussain, I. (2021). Phonological process in toddlers’’ single–word production: An explorative study of alveolar sounds in English. Journal of English Language Teaching and Applied Linguistics, 3(3), 51–58. https://doi.org/10.32996/jeltal.2021.3.3.7
  12. Syafitri, B. A. (2021, April). From perception to production: An analysis of first language acquisition in 2.5 Years old toddler speech. English Language and Literature International Conference (ELLiC) Proceedings (Vol. 4, pp. 307–312).
  13. Vehkavuori, S. M., Kämäräinen, M., & Stolt, S. (2021). Early receptive and expressive lexicons and language and pre-literacy skills at 5; 0 years–A longitudinal study. Early Human Development, 156, Article 105345. https://doi.org/10.1016/j.earlhumdev.2021.105345
  14. Vermillet, A. Q., Tølbøll, K., Litsis Mizan, S., C Skewes, J., & Parsons, C. E. (2022). Crying in the first 12 months of life: A systematic review and meta‐analysis of cross‐country parent–reported data and modeling of the “cry curve”. Child Development, 93(4), 1201–1222. https://doi.org/10.1111/cdev.13760
  15. Werwach, A., Mürbe, D., Schaadt, G., & Männel, C. (2021). Infants’ vocalizations at 6 months predict their productive vocabulary at one year. Infant Behavior and Development, 64, 101588. https://doi.org/10.1016/j.infbeh.2021.101588
  16. Yee, S. (2020). Is noun bias universal? Evidence from Chinese and Korean compared with French and English. Studies in the Linguistic Sciences: Illinois Working Papers. http://hdl.handle.net/2142/109008
Dalīties:

Citas tēmas