Kas ir stostīšanās?

Stostīšanās ir runas traucējumi, kam raksturīgi:

• skaņu, zilbju vai vārdu atkārtojumi;
• skaņu pagarināšana;
• runas pārtraukumi, kas pazīstami kā bloki.

Persona, kura stostās, precīzi zina, ko vēlas pateikt, ir traucēta tieši plūstoša izteikšanās. Papildus runas traucējumiem, iespējams novērot arī izmaiņas uzvedībā, piemēram, ātru acu mirkšķināšanu vai lūpu trīci. Stostīšanās var apgrūtināt saziņu ar citiem cilvēkiem, un tā bieži ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti un starppersonu attiecības. Stostīšanās var negatīvi ietekmēt arī darba sniegumu un profesionālo dzīvi kopumā.

Traucējumu izpausmes ikdienā var būt mainīgas. Satraucoši notikumi, piemēram, uzstāšanās grupas priekšā vai saruna pa tālruni var pastiprināt izpausmes, savukārt dziedāšana, lasīšana vai runāšana ar kādu kopā var īslaicīgi mazināt neplūstošas runas izpausmes.

Kam novēro stostīšanos?

Stostīšanās novērojama visu vecumu cilvēkiem. Visbiežāk bērniem vecumā no 2 līdz 6 gadiem, attīstoties runas un valodas prasmēm. Aptuveni 5 līdz 10 procentiem bērnu kādā dzīves periodā vērojama neplūstoša runa. Perodam svārstoties no dažām nedēļām līdz vairākiem gadiem. Zēni stostās 2 līdz 3 reizes biežāk nekā meitenes. Pieaugot skaitliskā atšķirība atkarībā no dzimuma palielinās: zēnu skaits, kas turpina stosties, ir trīs līdz četras reizes lielāks nekā meiteņu. Lielākā daļa bērnu (aptuveni 75 procenti) pāraug stostīšanos un runas grūtības izzūd. Pārējiem tās var saglabāties ilgstoši.

Kā traucējumi rodas?

Mehānisms, kas izraisa stostīšanos, nav pilnībā izprasts. Literatūrā tiek izdalīti galvenokārt divi stostīšanās veidi: attīstības un neirogēnais.

Attīstības stostīšanās novērojama bērniem laikā, kad tiek apgūtas runas un valodas prasmes. Neirogēnā stostīšanās var rasties pēc insulta, galvas traumas vai cita veida smadzeņu bojājuma. Neirogēnas stostīšanās gadījumā smadzenēm ir grūtības koordinēt dažādus runāšanā iesaistītos smadzeņu reģionus, kā rezultātā rodas problēmas veidot plūstošu un skaidru runu.

Literatūrā tiek minēta arī psihogēnā stostīšanās jeb tāda, ko izraisa emocionāla trauma, taču jaunākā literatūra vēsta, ka šis veids novērojams ļoti reti.

Kad vērsties pēc palīdzības?

Nereti speciālisti (audiologopēdi, logopēdi) rekomendē veikt runas izvērtēšanu, ja neplūstošas runas izpausmes (atkārtojumi, pagarinājumi, pauzes) novērojamas 3 līdz 6 mēnešus vai, ja bērns izjūt grūtības izsakoties, vai, ja ģimenes anamnēzē ir stostīšanās vai citi runas traucējumi. Ir speciālisti, kas iesaka veikt atkārtotu runas novērtējumu ik pēc 3 mēnešiem. Palīdzība agrīnā vecumā var novērst traucējumu saglabāšanos pieaugot. Noteiktas stratēģijas var palīdzēt uzlabot runas plūdumu un veicināt pozitīvu attieksmi pret komunikāciju.

Kā vecāki var atbalstīt bērnu mājās?

Vecāki, kas vēršas pēc palīdzības, parasti tiek apmācīti, kā sniegt atbalstu ikdienas komunikācijā.

Daži no ieteikumiem:

1. Nodrošināt mierīgu mājas vidi. Tādu, kas bērnam rada iespēju runāt, atvēlot laiku nesteidzīgām sarunām, īpaši, ja bērns ir satraukts un viņam ir daudz ko teikt.
2. Uzmanīgi klausīties, kad bērns runā, un koncentrēties uz vēstījuma saturu, nevis pievērst uzmanību, kā tas tiek izteikts, vai pārtraukt bērnu.
3. Runāt nedaudz lēnāk un mierīgāk. Tas var palīdzēt mazināt steidzīguma sajūtu, ko bērns iespējams izjūt.
4. Būt pacietīgiem un gaidīt, kamēr bērns pateiks iecerēto. Nemēģiniet pabeigt teikumus viņa vietā.
5. Tāpat palīdzēt bērnam apgūt un pieņemt, ka cilvēks var veiksmīgi sazināties arī tad, ja runa nav plūstoša.
6. Atklāti un godīgi runāt ar bērnu par stostīšanos. Veidot izpratni, ka ir pieņemami, ja rodas grūtības.